Beidzot atkal tiku ārā no Rīgas uz mirkli! vecāki rīkoja izbraucienu ar draugiem pa Latgali. Pabijām pie Rāznas ezera, Mākoņkalnā un šur tur citur. Taču ne par to, kā man patīk reizēm pabūt pie dabas vai to, cik jauka ir Latgale vasarā.
Šoreiz par to, vai mēs patiešām zinām, ko mums īsti vajag. Mēs visi esam kādreiz domājuši par to, ko vēlamies sasniegt vai sapņojuši par kko, tad mēs nospraužam dažādus mērķus dzīvē, dažus vieglak, citus grūtāk sasniedzamus vai nereālus. Taču… vai mēs atšķiram, kas mums dzīvē ir patiešām vajadzīgs (nepieciešamība) un kas – mūsu vēlmes (nejaukāk sauktas par iegribām, alkatīgumu u. tml.)? Kādēļ man radās šādas pārsdomas – satiku cilvēku, kurš var pateikt, ka viņam viss, ko vajag ir, ka neko vairāk jau nevajag. Konkrētās sarunas tēma bija par to, kādēļ iegulda laiku/darbu/zināšanas brāļa biznesā, kamēr neprasa pretī nekādu atlīdzību par to… tad nu tā, mana atziņa ir tāda, ka mēs ne vienmēr apzinamies, cik&ko mums vajag, lai mēs justos labi un laimīgi. Ir žēl redzēt daudz cilvēku, kas kāda sava mērķa vārdā ziedo daudz ko citu, domājut, ka mērķa sasniegšana padarīs laimīgu, taču patiesībā mērķis var būt nesasniedzams vai arī mērķa sasniegšanai tiek zaudēts kaut kas cits, patiesībā daudz svarīgāks laimei. Žēl redzēt cilvēkus, kas aizmirst par cilvēciskumu, draudzību etc. Vēl nožēlojamāk ir tas, ka daudziem cilvēkiem šie mērķi nāk no kāda ārēja avota, nevis viņiem pašiem – sabiedrības kopumā, vecākiem, draugiem, sociālās vides.
Nedēļas nogales atziņa – katram ir svarīgi zināt, kas tieši viņam dzīvē ir svarīgs un būtisks.
